Mūsu misija - palīdzēt cilvēkam realizēt savu sapni - pabūt Kanāriju salās ar iespējami mazākām izmaksām, bet ar augstu kvalitāti.

Mēs piedāvājam:

  • Palīdzību pārlidojuma organizācijā uz Kanārijām pēc pašām izdevīgākajām cenām un Jūsu izvēlētā laikā;
  • Naktsmītnes nomu, arī pēc pašām izdevīgākajām cenām Jūsu izvēlētajā vietā uz salām;
  • Individuālo ekskursiju nodrošinājumu ar cenām, kuras Jūs patīkami pārsteigs;
  • Citas izklaides uz salām pēc individuālas programmas;
  • Autonomu ar pašiem izdevīgākajiem nosacījumiem.
 
Jūsu vēlmes - mūsu izpildījums!
Tenerifes salas iedzīvotāji

Tāpat kā pasaules koloniju vairākums, Kanāriju salas apdzīvo kolonizatoru pēcnācēji, kas ir sajaukušies ar aborigēniem. Kādi bija agrākie Tenerifes - lielākas Kanāriju salas iedzīvotāji, un kas dzīvo tur pašlaik, izņemot tūristus, protams?

Sākotnēji uz Tenerifes dzīvoja guači – gara auguma zilacainu blondīnu cilts. To nosaukums ir pārtulkojams kā «vulkāna dēls». Vulkāns Teide – pats augstākais kalns Spānijā. Uz salu pirmie ieceļotāji nonāca, visticamāk, atpeldot no kaimiņos esošās Marokas; varbūt tie bija berberi vai tuaregi. Guanči, no visām pusēm aplenkti ar ūdeni, tomēr nebija atšķirti no ārpasaules. Senie grieķi uzskatīja Kanāriju salas par Atlantīdas paliekām.

No Tenerifes izveda īpaši lielu suņu sugu, kuriem piemita nikns raksturs. Tieši šī suņu audzēšanas slava deva nosaukumu arhipelāgam: vārds «kanis» (suns – tulkojumā no latīņu valodas) pārveidojās par «Kanarija» (tā ir nosaukta viena no salām, uz austrumiem no Tenerifes).
Pašlaik Tenerifē:
Click for Tenerife Sur, Canary Islands Forecast
Dzīves iekārtojums līdz spāņu iekarošanai guančiem bija ļoti vienkāršs. Mālu traukus veidoja bez podniecības riņķa, zemi iekopa bez arkla (kas netraucēja tiem audzēt kviešus, pupas, miežus). Galvenā gaļas barība bija kazu gaļa un piens. Gani ganīja tās ar garu kārtu palīdzību, kurus lietoja arī pašaizsardzībai, turklāt tādas cīņas tehnika bija īsta māksla. Dzīvoja guanči alās, kuras viņi izraka zem klintīm, ģērbās kazādās. Tāpat kā daudzas citas tautas, mumificēja mirušos, pakļāvās virsaišiem un vecāko padomei.

It kā nekas īpašs, bet kas ļoti pārsteidza konkistadorus-iekarotājus un līdz šim pārsteidz zinātniekus un tūristus? Guanči varēja komunicēt savā starpā praktiski bez skaņām, lasot no lūpām. Sarunām no attāluma (līdz 15 km!) tika izmantoti svilpieni. Bez dzelzs kara (un darba) rīkiem Tenerifes aborigēni varēja izrādīt stingru pretestību spāņiem, viņiem par ieročiem kalpoja tikai koka pīķi ar akmens uzgaļiem. Uzvarēt nepakļāvīgo tautu eiropiešiem palīdzēja slimības, no kurām guančiem nebija imunitātes.
Par spīti pirmatnējai sadzīves iekārtai, guančiem bija rakstība, kas nav līdz šim atšifrēta. Līdz šim zinātnieki strīdas, vai aborigēniem bija jūru ceļojumu prakse. Nav saglabājusies neviena laiva, kas ir spējīga šķērsot okeānu, bet uz salas ir piramīdas, kas ir ļoti līdzīgas pirmskolumba laikmeta Latīņamerikas kāpņveida būvēm.

Mūsdienās iedzīvotāju skaits Tenerifē ir palielinājies līdz 840 tūkstošiem (neskaitot tūristus, kuru vienlaicīgo skaitu lēš uz 200 tūkstošiem!), XV gadsimtā pirms spāņu atnākšanas guanču skaits sasniedza 20 tūkstošus. Ari mūsdienās gani tāpat gana kazu ganāmpulkus, nav aizmirsti cīņas paņēmieni ar kārti un nav pamestas alas-mājokļi. Tradicionālā gofio (mīkla no miežu miltiem) līdz šim ir galvenā salinieku barība. Lauku iedzīvotāji tāpat nelieto podniecības riņķi, dodot priekšroku veidot traukus ar rokām.

Guanču valoda sajaucās ar kastīliešu dialektu tā, ka jebkurš tūrists, kas pārzina spāņu valodu, var vietējos iedzīvotājus nesaprast. Svilpieni un neskanīga lūpu kustināšana tāpat palīdz lauku iedzīvotājiem komunicēt, pārsteidzot atbraucējus.
Kardināli ir izmainījusies ticība – salinieku vairākums ir kristieši-katoļi. Spāņi sāka kultivēt vīna dārzus, un vīns, ko ražoja Tenerifē, ieguva lielu popularitāti. Pēc vīnogulāju bojāejas kaitēkļu dēļ XIX gadsimta vidū, iedzīvotāji pārslēdzās uz dabīgo krāsu ražošanu, banānu, tomātu un puķu audzēšanu. Kanāru banāni līdz šim ir vienīgie Spānijas tirgū.

Pēdējos simts gados ir notikusi vēl viena vērienīga izmaiņa. Kanāriju salas kļuva par populāru kūrortu. Tenerife apauga ar hoteļiem un infrastruktūru. Tagad trīs ceturtdaļas iedzīvotāju strādā tūristu apkalpošanas sfērā. Tiek atjaunotas daudzas agrāk aizmirstas guanču tradīcijas.

Pēc tenerrife24.ru materiāliem
Bet atgriezīsimies Kanāriju salās spāņu konkistadoru laikmetā. Guanči sākotnēji attiecās labvēlīgi pret atnācējiem no «civilizētās pasaules», bet drīz vien nežēlīgi samaksāja par savu paļāvību — eiropieši negrasījās mierīgi eksistēt blakus iezemiešiem.

Bet te izsauc lielu izbrīnu tas fakts, ka Kanāriju salu iekarošana un guanču cilts iznīcināšana turpinājās ne vienu desmitgadi, tai laikā, kad daudzas citas tautas konkistadori iznīcināja pāris gados. It īpaši pārsteidzoši ir tas, ka guančiem par ieročiem kalpoja tikai akmens cirvji un koka pīķi.

Kad normandietis Žans Betankurs, iekarotājs un nākamais Kanāriju karalis, parādījās uz salām, ar viņu ieradās daži mūku-hronisti, kuri krāsaini aprakstīja guanču nelokāmību: «Tautas še ir nedaudz, bet tie ir ļoti gara auguma un tos ir grūti saņemt dzīvus. Tie ir nesaudzīgi ļaudis — ja guanči kādu ņem gūstā un tas sāk karot pret savu cilti, tad tie viņu nogalina... Ļoti nelokāma rakstura salinieki...»

Jā, tas patiešām bija tā. Par salinieku izturību sacerēja leģendas, runāja, ka tie skrien ar zirga ātrumu un pārlec dziļus bezdibeņus. Guanču sievietes bija tik drošsirdīgas un spēcīgas, ka nometa aizās no virsotnēm spāņu apbruņotos kareivjus. Guanči vienmēr cīnījas līdz galam. Ja viņi arī padevās, tad tikai lai glābtu sievietes un bērnus.

Karš patiesi bija nežēlīgs — guanču armija samazinājās no 14 tūkstošiem līdz 600 cilvēkiem. Bet savā pēdējā kaujā guanču vairākums metās aizā, būdami aplenkti ar pretinieka pārspēku. Tenerifes kalnājos partizāņu karš ilga līdz 1495.gada beigām. Guanči cīnītos vēl ilgāk, ja vien to armiju nebūtu iznīcinājusi mēra epidēmija, ko uz salu ienesa spāņi.

Brīvību mīlošās cilts atliekas tika pārdotas verdzībā Spānijas un Magribas vergu tirgos. Ir versijas, ka guanči daļēji asimilējās ar spāņu kolonistiem. Runā, ja uz Kanariju salām mūsdienās jūs satiksiet vietējo iedzīvotāju ar gaišiem matiem un gaišzilām acīm – tad tas noteikti ir guanču pēctecis. Iespējams, ka te ir daļa patiesības, kaut arī apgalvot kaut ko ticami nedrīkst — pārāk daudz ļaudis ir pabijuši te, to skaitā arī gaišmataini cilvēki no Eiropas, kuriem pie guančiem nekādas attiecības nav... Bet kas to var zināt — daži antropologi apgalvo, ka guanči ir tieši atnācēji no Eiropas.

Guanči - atnācēji no kosmosa?

Vispār eksistē liels daudzums versiju guanču izcelsmes sakarā — gan zinātniskas un gandrīz pasakainas. Pati fantastiskākā ir hipotēze par to, ka zilacainie guanči — atnācēji no kosmosa, ārpuszemes civilizācijas pēcnācēji, kas ir kādreiz nejauši nonākuši uz zemes.

Vēl viena versija apgalvo, ka guanči ir nonākuši uz Kanāru salām no mīklaini pazudušās Atlantīdas, bet Kanāriju salu augstkanes ir šā kontinenta atliekas, kas nogrima okeāna bezdibenī. Pēc katastrofas izdevās izglābties tikai ganiem, kas atradās ar saviem ganāmpulkiem kalnājos, un tieši tie arī kļuva par jaunās pasaules iemītniekiem. Daži pētnieki apgalvo, ka pazudušie guanči ir Eiropas un Ziemeļāfrikas seno kromanjoniešu atliekas, kas palikuši dzīvi no paleolīta laikiem, kas bija pārcēlušies uz salām lielajā tautu pārcelšanās periodā.

Bet šī versija nestķējas ar vienu ticamu faktu no guanču dzīves, kurš tāpat ir neatminētais apbrīnojamais noslēpums. Guanči ir vienīgā visu pasaules piejūras  tautu vidū, kas pilnīgi nebija pazīstama ar jūrniecības mākslu! Viņeim nebija neviena no peldošiem līdzekļiem —  tie zvejoja no krasta ar āķiem vai iedzina zivis ar rokām tīklos. Tiesa, guanči labi peldēja. Bet tas neizskaidro mīklu, jo salas, kuras ir vistuvāk Āfrikai, tomēr ir ievērojami tālu no kontinenta.

Vēl viens fakts neiekļaujas teorijā par guanču «kontinentālo» izcelsmi. Agrāk tika apgalvots, ka to valoda ir radnieciska berberu valodai, tas ir, itkā skaidri bija redzama guanču saikne ar Āfriku. Dibinājās šie apgalvojumi pamatvilcienos uz toponīmiku — dažu apvidu nosaukumi Kanāriju salās savā skanējumā līdzinājās Āfrikas nosaukumiem (Marzagan Kanārijās un Marzagan Ziemeļāfrikā, Tenerifes sala un Rifa Marokas piekrastē). Bet pēdējā laikā lingvisti nāca pie secinājumiem, ka šīs sagadīšanās ir nejaušas, bet guanču valoda nav radniecībā ar nevienu no 300 berberu dialektiem. Un vispār zināmu pasaules valodu vidū lingvistiem atrast «radus» guanču valodai neizdodas.

Piramīdas no pagātnes

Guanču mīklas nedod miera daudziem zinātniekiem un pētniekiem. Slavenais Tūrs Hejerdāls arī nodarbojās ar šīs noslēpumainas cilts pētījumiem. Iesākās viss no tā, ka reiz pa pastu viņam atsūtīja vēstuli ar fotogrāfijām, kas bija uzņemtas Tenerifē, uz kurām bija nofografēti dīvaini pakalni, kas bija līdzīgi piramīdām. Vēstules autors apgalvoja, ka tās ir citplanētiešu darbības pēdas.

Hejerdāls fantastiskai pakalnu-piramīdu izcelsmei neticēja, bet ļoti par tiem ieinteresējās un devās ceļā uz Tenerifi. Pilsētiņā Guimar viņš redzēja šīs dīvainas būves un secināja ka tiem ir sakars ar guančiem. Hejerdāls mēģināja ieinteresēt vietējos arheologus ar šīm piramīdām, bet tie atbildēja, ka sen zina par to eksistenci un ir nākuši pie secinājuma, ka uz guančiem piramīdām nav nekādas attieksmes — drīzāk tie ir vienkārši akmeņu blāķi.

Bet neatlaidīgais Hejerdāls nenodevās. Viņš vērsās pie astronomiem, un tie noteica, ka piramīdas ir orientētas stingri pa sauli. Viena piramīdu līnija sakrīt ar ziemas saulgriežu līniju, bet otra — vasaras. Pēc tamlīdzīgiem principiem tika būvēti Senās Mesopotāmija zikurāti, līdzīgas kapenes ir uz salas blakus Sicīlijai un uz Sardīnijas. Viss tas liecināja par to, ka Guimaras pakalni patiešām ir cilvēku roku darbs.

Hejerdāls sāka izrakumus un pierādīja — piramīdas patiešām ir guanču roku darbs. Ceļotājs tā pieķēras ar dvēseli pie šīm vietām, ka apmetās uz Tenerifes. Drīz vien ar viņa centieniem te tika atvērts etnogrāfiskais parks «Guimar Piramīdas». Hejerdāls gandrīz līdz pašai nāvei nodarbojās ar guanču mīklu, bet tā arī to neatminēja. Vienīgais, ka viņš varēja apgalvot pilnīgi pārliecināti — guanči ir kādas senas augsti attīstītas civilizācijas pēcnācēji, tikai nav skaidrs, kādas tieši…

Tas ir interesanti:

Kanāriju salu iedzīvotāji varēja sazināties ar svilpienu palīdzību attālumos, kas pārsniedz 15 kilometrus. Guanči pazuda, bet svilpienu valoda, kas ieguva nosaukumu «Silbo Homēra» (jo tā ir saglabājusies tikai Homēra salas iedzīvotājiem), ir dzīva līdz šim, izsaucot pārsteigumu tiem, kas mēģina saprast tik neparastu informācijas pārraides veidu attālumā.
Ziņas par guančiem ir visai pretrunīgas un nepilnas, un pārāk maz ir patiesu avotu, uz kuriem var balstīties pētot šo mīklaino pazudušo cilti. Zinātnieki var operēt tikai ar senām spāņu hronikām un mūku-misionāru ierakstiem, kas apmeklēja Kanāriju salas. Daudz kas no guanču sadzīves aprakstiem liekas mums pasaka, bet pēc tik daudz gadiem jau ir neiespējami noteikt, kur ir meli, bet kur patiesība.

Ticami ir zināms tas, ka tā ir baltādaino cilvēku cilts, kas savas attīstības līmenī atradās akmens laikmetā — guanči uguni ieguva ar berzi, miltus ieguva ar akmens dzirnakmeņiem, bet cirvjus pagatavoja no obsidiāna — tumša vulkāniska ieža. Bet pats apbrīnojamākais bija tas, ka guančiem jau bija sava rakstība! Droši vien uzraksti uz klintīm, apļu, elipšu, zigzagu veidā, varētu atklāt guanču noslēpumu, bet līdz šim viņu rakstības mīkla nav atklāta.

Eksistē vēl viena apbrīnojama guanču mīkla — tie mācēja mumificēt mirušos cilvēkus. Ar tamlīdzīgām zināšanām bija apveltīti tikai ēģiptieši, inki un miuski. No kurienes šīs zināšanas parādījās uz Kanāriju salām — nav zināms.

Angļu arheologs Graftons Elliots Smits grāmatā «Seno kultūru migrācija» raksta: «Kad cilvēks nomirst, guanči ienes viņu alā, liek uz plakana akmens un uzšķērž, izņem iekšas, bet ķermeni skalo no iekšpuses ar sālsūdeni, iesmērē ar maisījumu no aitu taukiem, priežu darvas un sasmalcināta pumeka. Tādā veidā sagatavotu ķermeni, izžāvē saulē 15 dienas ilgi, un kad tas kļūst pilnīgi izžuvis, ietin aitādās, sasien ar ādas siksnām, bet pēc tam novieto alās, kas atrodas blakus dzīvojamajām telpām. Pateicoties tam, ka alās pieturējās pastāvīga temperatūra, mūmijas ir brīnišķīgi saglabājušās līdz mūsdienām». Šis mūmiju izgatavošanas veids ļoti atgādina senās Ēģiptes tehnoloģiju, kaut arī ir mazāk pilnīgs. Pašlaik guanču mūmijas ir izstādītas Las-Palmas un Santa-Krus-de-Tenerife muzejos.
Tenerifes salas vēsture

Tenerifes salai ir vairāk kā 20 miljonu gadu vecums un tā ir izveidojusies spēcīgu vulkānisku izvirdumu sakarā. Pirmais par Kanāriju salām pieminēja Platons savos dialogos «Kritias» un «Timaues». Tāpat par tām tiek pieminēts Geosida un Homēra grieķu mītos. Bet 79.gadā līdz mūsu ērai vēsturnieks Plīnijs Vecākais aprakstīja ekspedīciju uz Kanāriju salām, kuru organizēja karalis-maurs Žuba II.

Līdz uz salas parādījās eiropieši, tur dzīvoja guančo (tulkojumā «vulkāna dēls») cilts, kas sastāvēja no gara auguma blondiem cilvēkiem.

14. gadsimtā uz Tenerifes izcēlās genuēzieši, bet vēlāk – ceļotāji no Portugāles un Majorkas. 1344.gadā Kanāriju salas Romas pāvests nodeva princim Luisam de la Serda, kuram viņš piesavināja karaļa titulu, kas pārgāja pēc tam Robertam de Brakamontam no Normandijas. 1402.gadā iesākās Kanāru arhipelāga iekarošana, bet aprima karš tikai ap 1445.gadu.

Galarezultātā, ap 1479.gadu Kanāru arhipelāgs pilnībā pārgāja Spānijas valdījumā, un tad tika pievērsta uzmanība Amerikai. Hristofors Kolumbs devās turp tieši no Kanarijām, un konkistadori, kuri devās uz Amerikas iekarošanu, vienmēr izmantoja Kanāriju salas kā starpposmu. 1494.gadā spāņus sakāva guanči. Un nedaudz vēlāk Kanāriju salas sadrumstalojās uz 9 atsevišķām karalistēm.

Bet pēc neilga laika Fernandess de Lugo sagrāba arhipelāgu pilnībā 1496.gadā. Tādējādi, nevarot izrādīt cienīgu pretestību iekarotājiem, guanči nonāca verdzībā. Bet to XVI gadsimtā aizliedza  Romas pāvests.

Un, sekojot savu virsaišu piemēram, guanči sāka masveida kristietības pieņemšanu no XVI gadsimta. Tajā pašā periodā, tieši pēc salas iekarošanas, iesākās mūsdienu Tenerifes vēsture. Sākās civilizāciju kultūru saplūdums un guanči sāka spāņu valodas apguvi. Un drīz vien, straujas asimilācijas dēļ, no vietējās kultūras praktiski nekas nebija palicis. Tikai dažas tradīcijas valodā un lauksaimniecībā.

Tāpat Holandes un angļu korsāri ieinteresējās par Kanāriju salu strauji attīstošos ekonomiku, kā arī par kuģiem, kas bija pārpildīti ar zeltu un ieradās no Jaunās Pasaules. Daudzi korsāri apmetās uz salām un asimilējās ar vietējiem iedzīvotājiem.

Admirālis Nelsons 1797.gadā mēģināja iekarot Tenerifi, bet viņš cieta sakāvi no ģenerāļa Gutierrosa armijas. Bez tam, viņa labā roka tika norauta ar lielgabala lodi.

Tenerifes vēsture, kura ieguva politisko, ekonomisko un administratīvo autonomiju, iesākās no XIX gadsimta vidus. Bet 1852.gadā arhipelāgam tika piesavināts brīvas ostas statuss. XX gadsimta sākums ir raksturojams ar kabildo insulares valdības nākšanu pie varas, kas atnesa līdzi uz Kanāriju salām jaunu ekonomisko sistēmu, kā arī jaunu nodokļu iekasēšanas sistēmu.

1927.gadā arhipelāgs tika sadalīts divās provincēs: Rietumu Salas, pārvaldītas no Tenerifes, un Austrumu Salas, pārvaldītas no Gran-Kanarijas.

1936.gadā ģenerālis Franko ieņēma Kanāriju salu kara gubernatora posteni Tenerifē un tieši šeit viņš ieplānoja apvērsumu Spānijā. Diktatora Franko valdīšanas gados (1936-1975) tūristi gandrīz aizmirsa par Kanāriju salām. Otrā pasaules kara laikā Spānija oficiāli saglabāja neitralitāti, bet līdz šim neapklust baumas par to, ka nacistiskās Vācijas zemūdenes uzbruka sabiedroto flotei no Kanāriju salām. Kaut arī Franko izturējās labvēlīgi pret salām un apstiprināja brīvas tirdzniecības statusu to ostām, pilsoņkara šausmas bija arī te. Republikāņu masveida sodīšana ar nāvi notika Tenerifē Baranko-del-Inferno aizā (Elles aiza).

Tikai 1960-to gadu sākumā Franko nolemj atvērt salas ārzemju tūristiem. Apmēram tai pašā laikā tiek noņemts aizliegums karnevālu rīkošanai uz salas. Bet īsts tūristu bums iesākās pēc diktatūras krišanas 1976.gadā.

1982.gadā Kanāriju salas kļūst par autonomu Spānijas apgabalu un 1986.gadā tiek uzņemtas ES uz īpašiem nosacījumiem.
Tenerifes salas ekonomika

Vēl līdz spāņu kolonistu Tenerifes iekarojumam, salas pamatiedzīvotāji veda pa pusei klejotāju dzīvi un nodarbojās ar cūku, kazu un suņu audzēšanu.

Tāpat viņi audzēja kviešus, miežus un pupas, nodarbojās ar savvaļas koku augļu un krūmāju ogu lasīšanu, medīja un zvejoja. Līdz eiropiešu atnākšanai tie nezināja, ka ir metāls, bet gandrīz visi darbarīki bija no koka un akmens.

Tenerifes ekonomika stipri izmainījās pēc kolonizatoru atnākšanas no Spānijas. Tāpat izmainījās  kultūra, tikumi un paražas, kuras ieguva eiropeisku raksturu. Pašā kolonizācijas sākumā pamatiedzīvotāji bija vergi, bet ar laiku šādi mežonīgi tikumi tika atcelti.

Eksportējamās preces tolaik bija kazu siers, āda un orsels – savvaļas ķērpis, kurš tika pielietots kā krāsviela audumiem.

Ar basku, andalūziešu un galiciešu atnākšanu uz salas, nozīmīgi sāka attīstīties cukurniedru audzēšana uz milzīgām plantācijām, kur agrāk bija meži. Bet ar laiku Latīņamerika izspieda Kanāriju salas pēc cukura ražošanas mērogiem. Un nākamo 300 gadu laikā salu iedzīvotāji aktīvi nodarbojās ar vīna darināšanu.

No vīnogulājiem, kas auga uz neapūdeņojamām nogāzēm, ražoja vīnu, kurš bija salas pamatprodukts līdz pat 1853.gadam, kad vīna dārzu vairākumu sabojāja vīnogu laputs. Pēc tam Tenerifes iedzīvotāji pārslēdzās uz košeniles (karmīns) ražošanu. Tā ir sarkanas krāsas krāsviela, kuru ieguva no bruņutīm – košenilēm., kuras audzēja uz kaktusiem. Arī tagad dotā krāsviela tiek pielietota kosmetoloģijā, alkoholisku dzērienu (kamparī un vermuts), konfekšu, ķīmisko preparātu un paklāju krāsošanai.

Ar laiku arvien vairāk un vairāk samazinājās košeniles ražošana. Cēloņi: pirmkārt, to sāka izspiest sintētiskās krāsas, bet otrkārt, kaktusu audzēšana uz akmeņainām gruntīm uz Tenerifes postoši ietekmēja kukaiņus.

Un košeniles ražošanu XIX gadsimta beigās aizstāja ar banānu audzēšanu. Banānu rūpniecība sāka nest Tenerifes ekonomikai vairākus procentus no kopējā ienākuma, un tie kļuva par pamatproduktu uz Kanāriju salām. Bet Spānijas tirgos banāni pašlaik ir aizsargāti no ārvalstu iejaukšanās.

Pirmo reizi banānus uz Tenerifi ieveda vēl XV gadsimtā no Himalaju ielejām. Bet tie nesa neēdamus augļus. Bet 1855.gadā Francijas konsuls Sabīns Bertelots ieveda Ķīnas banānus («kavendiš») vai, citādāk, punduru banāni. Tagad 70% no spāņu banāniem tiek audzēti uz Kanāriju salām.

Līdzās banānu ražošanai, sāka audzēt agros kartupeļus. Tāpat eksportam tiek audzēti  tomāti, bet citu augu un puķu audzēšana ir Tenerifes ekonomikai jaunas nozares. Graudaugu kultūras uz salu pamatvilcienos tiek importētas.

Kanāru arhipelāga bagātie piekrastes ūdeņi padara to par vienu no galvenajiem zivju rūpniecības rajoniem visā Spānijā.

Ar Suecas kanāla atvēršanu un aviācijas attīstību Gran-Kanarijas un Tenerifes ostas zaudēja savu agrāko starptautisko nozīmi, kamēr sešdesmitajos gados iesākās jauns tūrisma bums. Katru gadu šurp tagad atbrauc aptuveni vienpadsmit miljoni tūristu no visas pasaules. Uz sešām no septiņām lielām salām ir uzbūvētas lidostas. Attīstās ceļu tīkls.

Teicami klimatiskie apstākļi Tenerifē nosaka labu attīstību tūrisma nozarei ekonomikā. Salu katru gadu apmeklē ap 4 miljoni tūristu. Vispār Tenerifē tūrisma bums iesākās 1950.gadā. Un sāka strauji attīstīties gan valsts, gan privātu hoteļu celtniecība.

Mūsdienās salas ienākumu lielāko daļu sastāda tieši ārvalstu tūristu pieplūdums, kuru daudzums ar katru gadu pieaug arvien vairāk un vairāk. Tūrisms pozitīvi iespaido Tenerifes darbu tirgu, jo ekonomikas pamatnozare šeit ir apkalpošanas sfēra.

Ar visām lokālām problēmām (ar veselības aprūpi, ceļiem, ūdensapgādi) nodarbojas vietējā valdība. Katra sala ir sadalīta uz administratīviem apgabaliem (municipios).
Vai ir iespējams atrodoties ārzemēs piezvanīt uz Latviju par 2 līdz 4 eirocentiem minūtē? Jeb no Latvijas, piemēram, uz ASV?

Jā !!! Vienmēr dodoties uz ārzemēm, it īpaši uz valstīm, kuras nav ES zonā, rodas jautājums, kā piezvanīt uz mājām vai uz citām valstīm lēti. ES zonas valstīs tagad ir 23 centii minūtē par izejošo zvanu un 6 centi par ienākošiem. Bet, piemēram, atrodoties Marokā (biju tur maijā), par izejošo zvanu Tele2 jau 5.08 eiro par minūti !!! Tāpat dārgi ir zvanīt no Latvijas uz ārzemēm.

Sāku meklēt iespējas, vai var to darīt lētāk. Atradu vairākas iespējas. Ir programmas Skype, Whatsapp, Viber. Bet tās mani neapmierināja, jo, lai piezvanītu pa Whatsapp, ir abiem (zvanītājam un tam, kuram zvani) jābūt tajā brīdī telefonā interneta pieslēgumam. Skype zvani uz telefoniem ir dārgi. Viber atšķiras - tur var par relatīvi nelielu maksu zvanīt uz telefonu, kurš nav tajā brīdī internetā. Bet arī nav nemaz tik lēti, piemēram uz Spāniju - 7 centi minūtē.

Un tad nejauši atradu servisu tepat Latvijā, izmantojot kuru, var zvanīt no jebkuras valsts uz jebkuru, praktiski par 2 centiem minūtē! Sākumā neticēju. Bet kad atrados tajā pašā Marokā, zvanīju caur šo servisu uz Latviju un norunāju 52 minūtes tikai par 2,13 eiro! Cik man tas izmaksātu zvanot pa Tele2? 264,16 eiro !!! Arprāts!

Nosacījums ir tikai viens - zvanītājam zvana brīdī ir jābut internetam telefonā, jebkādam, pat Wi-Fi. Vienīgais, kas var būt - daži provaideri bloķē šādu iespēju. Bet tas ir reti. Reģistrēties šajā servisā jūs varat izmantojot šo atsauci:

Jums tiks piešķirts 1 eiro izmēģinājuma zvaniem. Tātad jūs varēsiet zvanīt 30 - 50 minūtes bezmaksas.

Top.LV
eXTReMe Tracker